Izstādes un mans mākslas ceļojums

Izstādes man vienmēr ir bijušas kā durvis uz jaunu telpu — vietu, kur satikt cilvēkus, kuri apstājas pie gleznas un uz brīdi iegrimst krāsās, faktūrās un stāstā. Kopš 2024. gada aktīvi piedalos izstādēs, un šis ceļš ir aizvedis mani uz vairāk nekā divdesmit dažādām kultūras vietām visā Vidzemē.

Katru izstādi veidoju no jauna — tās nekad neatkārtojas. Darbi regulāri tiek papildināti ar jaunām gleznām, tāpēc katra ekspozīcija ir kā svaigs elpas vilciens, jauns skatījums un jauna sajūta. Man patīk, ka cilvēki, kuri mani redzējuši vienā vietā, citā izstādē atklāj pavisam ko citu — jaunu krāsu stāstu, jaunu sievietes tēlu, jaunu faktūru.

Mani darbi ir bijuši kultūras centros, bibliotēkās, muižās un mākslas telpās — katrā vietā ar savu noskaņu. Muižās gleznas izskatās citādi: tur ir klusums, vecas sienas un telpa, kas piešķir darbiem aristokrātisku elpu. Bibliotēkās cilvēki pieiet tuvāk, viņi lasa gleznas kā grāmatas. Kultūras centros ir kustība, sarunas, bērni, kas jautā, kā krāsas var plūst tā, kā tās plūst.

Katra izstāde ir bijusi kā neliels piedzīvojums — reizēm ar satraukumu, reizēm ar lepnumu, bet vienmēr ar sajūtu, ka māksla dzīvo tikai tad, kad to redz un sajūt citi. Šis ceļš ir izpleties plašā teritorijā, un katra vieta ir atstājusi savu nospiedumu manā radošajā stāstā.

Šeit esmu apkopojusi savas izstādes un dažus foto mirkļus, kas iemūžina atmosfēru un to, kā gleznas dzīvo telpā.